Ieradāmies Dolomītos, beidzot ir nevis 36, bet 18 grādi. Skati te ir neticami. Dzīvojam mājā, kuras īpašnieks Luka acīmredzami ir nedaudz OKT-šnieks vai autists. Viss ir ļoti kārtīgi, pārdomāti. Matrači labi, slēģi blīvi, ziepēm speciāls trauciņš, ļoti daudz skapju, un viss no koka. Wi-Fi parole uz lapiņas ar lieliem burtiem. Virtuvē ir pat folijas un pārtikas plēves griezējs!
Mūs sagaidīja apkopēja un pastāstīja, ka lediķi nedrīkst pārslēgt, gāze, ejot prom, jāgriež ciet, termostats nav jāslēdz iekšā, tāpat ir silts, un tā tālāk, un tā joprojām. Luka nepārprotami alkst ekonomijas un kontroles. Te vēl netrūkst atvilktņu ar uzrakstu Privato, un tās aizslēdzamas ar atslēgu. Ir kāds desmits turku kafijai, ko te sauc par džezvām. Bet elektriskās tējkannas gan nav.
Daļai mūsu komandas sākās kalnu slimība, un tāpēc uz Tofana Di Mezzo virsotni 3200 metru augstumā es aizbraucu viens un pat aizpastaigājos gandrīz līdz pašai augšai. Lai cik dīvaini tas nebūtu, šoreiz nebija tik bailīgi kā Rumānijā. Varbūt gar taku novilkto trošu dēļ, varbūt saulesbriļļu dēļ, kas apkārtni padara mazāk reālu. Pa ceļam satiku draudzīgu suni, viņam kalnu slimības nav, un augstums nebiedē. Augšā iedzēru tēju, kā nākas. Kā jau aptuveni biju rēķinājis, trošu ceļš līdz virsotnei un atpakaļ man izmaksāja 60 eiro. Nav maz, bet ar kājām tur gandrīz neaiziet, toties skaistums – drausmīgs.